1 Dziedātāju vadonim Jedutunam. Dāvida dziesma.
2 Tiešām, mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība!
3 Tiešām, Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums: es gan nešaubīšos!
4 Cik ilgi jūs māksities virsū visi vienam vīram, vai jūs gribat viņu nogalināt, bruksit visi viņam virsū kā grūstošai sienai, kā krītošam mūrim, kas taisās gāzties?
5 Patiesi, no maniem augstumiem viņi domā mani nogāzt, viņiem patīk meli; ar savu muti viņi svētī, bet savās sirdīs lād! (Sela.)
6 Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!
7 Tikai Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts!
8 Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!
9 Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums. (Sela.)
10 Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli; svaru kausos likti, viņi ceļas uz augšu vieglāk par vēja pūsmu.
11 Nepaļaujieties uz varu, uz laupījumu nelieciet tukšas cerības; kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!
12 Vienu vārdu Dievs arvienu ar uzsvaru ir teicis, un to es esmu daudzreiz dzirdējis: Dievam vienam pieder vara.
13 Un Tev, Kungs, pieder arī žēlastība, jo Tu atmaksā ikvienam pēc viņa darbiem.