14 Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.
15 Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos - pret visu tavu bērnu dzimtu.
16 Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai,
17 tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.
18 Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā.
19 Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu!
20 Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.